MŪSU SĒRFINGA TŪRES

GRIEĶIJAS RODA

RODA ir Grieķijai piederoša sala, ko no vienas puses apskalo Vidusjūra, bet no otras puses - Egejas jūra. Salas nepilnu 80 km garumā līdzenais reljefs, lieliskas kūrortu plūdmales mijās ar kalniem. Rodas salu savai atpūtai izvēlas gan pasīvas, gan aktīvas atpūtas cienītāji, kurus pievilina siltais klimats, sauļošanās un peldēšanās iespējas, lieliska kaitborda un vindsērfinga pludmale, velomaršruti un kalnu taku maršruti. Vēstures cienītāji novērtē vecpilsētu un cietoksni. Grieķu nacionālo virtuvi var izbaudīt daudzos mazpilsētiņu restorānos un kafejnīcās.

Mēs šajā salā bijām divas reizes un noteikti šo rekomendējam kā lielisku galamērķi kaitborda cienītājiem - salas dienvidu galā, Prasonisi pludmalē, kurā ir iespēja kaitot labajā pussalas pusē pa gludu ūdeni, gan kreisajā pusē, pa viļņiem. Lai arī skaitās, ka kaitborda sezona beidzas septembrī, mēs uz turieni abas reizes devāmies oktobra vidū, Latvijas skolēnu rudens brīvlaikā un ne reizes vējš un laikapstākļi mūs nepievīla!

Abas reizes uz Rodas salu devāmies, izmantojot lētās Rynair biļetes un lidojumu no Kauņas, vedot līdzi savu inventāru. Kaitborda skolas un nomas punkti oktobra beigās jau veras ciet, tāpēc noteikti šo vajag nočekot, pirms braukšanas.

Ja Tev nepieciešama palīdzība, droši prasi mums detaļas::

• Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
• mob. 29511062

SPĀNIJA, TENERIFE, EL MEDANO

Ne velti labus burātājus pievilina populārā Tenerifes El Medano pludmale - patstāvīgs stiprs vējš, smilšu pludmale, lielisks eiropeisks serviss! Ja vējš nolūzt ir iespēja sērfot pa viļņiem! Salas vairākās vietās ir iespējama niršana un snorkeļošana. Pludmales priekš sauļošanās un peldēšanās Tenerifē ir publiskas un visiem peiejamas! Salā ļoti izplatīta ir kāpšana un iešana pa kalnu takām. Vulkānā Teide iespējams uzbraukt ar pacēlāju 3550m augstumā. Kad vējš nepūš, iespējams izīrēt automašīnu un ar ģimeni doties uz ūdens atrakciju parku SIAM PARK, zvēru dārzu LORO PARK, pastaigāties pa veco galvaspilsētu San Cristobal de La Laguna un daudz ko citu! 

Mēs šajā salā esam iemīlējušies, tāpēc to apmeklējām un vēl apmeklēsim neskaitāmas reizes. El Medano mūs vilina, jo te gandrīz vienmēr ir kāda vējaina diena, gan sērfam piemēroti viļņi, savukārt Teides majestātiskums un varenums mūs ir ievilcis citā kaislībā un atkarībā- haikingā pa kalnu takām. Mēs zinām, kur garšīgākie čurrosi visā salā, kur lasīt sēnes un meklēt ēdamos kastaņus, esam kāpuši vairākas reizes Teides vulkāna virsotnē, esam pabijuši arī Pico Del Vejo, Sombrero, Maskas ielejā, snurkeļojuši Los Abrigos, apbrīnojuši grafiti Abades pamestajā spitālīgo sanatorijā, mukuši no haizivīm ...

2021.gads:

EL MEDANO

Kā jau ierasts starpsezonās, mēs sapakojām koferus un aidā uz siltajām zemēm. Galvenais, lai tur būtu vējš un kalni. Izvēle krita uz Tenerifi, jo tur ir silts, pūš vējš, ir kalni un pats galvenais - var aizlidot vienā piegājienā Rīga->Tenerife SUR.

Pilsētele, kurā apmetāmies, ir El Medano. 10 minūtes no Tenerifes dienvidu lidostas. Šī ir vēju paradīze – vienīgā, kur šai salā “pieplok pie zemes cilvēku mežs” … Kaiteri, vindsērfingisti, vingeri – visi lido uz šejieni. Viņiem patīk. Pārējiem – pilnas acis, ausis, mutes ar smiltīm un brīžiem šķiet, ka noplēsīs ādu no kauliem… Vējš vismaz oktobrī tur pūš kā pēc grafika – piecu nedēļu laikā laikam bezvējš bija tikai pāris dienas.

El Medano ir patiešām neliela – pilsētas centrālais laukums apvieno neskaitāmus krodziņus un pilsētas galveno tūristu ‘guļamo’ pludmali, bet mazajās ieliņas atrodami pāris pārtikas veikali, suvenīrbodītes un pa kādai diskotēkai. Tāds mazpilsētas kolorīts ar alternatīviem tūristiem, kam vējš gan matos, gan kabatās...

KAITS

Jau otrajā dienā Normunds paķēra kaitu un leca uz pludmali. Šodien esot viņa vējš. Vismaz tāds, kuram 14m2 pūķa izmērs nav par lielu, jo brīžiem vējš te pūš arī krietni stiprāk un ūdenī redzami tikai 8 līdz 9m2 lieli pūķi…

Aktīvā pludmale atrodas pilsētas otrā galā, pie Montańa Roja, kur valda tikai kaiteri, tad trīs saujas vindsērfingistu un kādi desmit vingisti. Pēdējie visinteresantākie - sporta veids ir salīdzinoši jauns un šie bija labi braucēji. Viss stingri nodalīts – kaiteri brauc, kur grib, vingi lavierē pa vidu kaiteriem, bet vindsērfings ieslodzīts viena konkrētā areālā un tiek bargi pieskatīts no sokoristu (glābēju) puses.

Apkārt pludmalei izvietotas neskaitāmi nomas un apmācību spoti. Attiecīgi gar okeānu visu dienu klimst instruktori, nobruņojušies ar rācijām, savukārt skolniekiem galvās tādas smieklīgas ķiveres, kurām klāt pieritināti uztvērēji.

Instruktori vienā spāņu mierā ne aci nepamirkšķina, kad apmācāmais nokrašo un cīnās viļņos par savu kailo dzīvību un brīdi pa brīdim, skatoties, kā kārtējo reizi pūķis iegāžas ūdenī, uzmundrina savus apmācāmos, kliegdami rācijā “Great, super, excellent, you can do it!”.

Mums viss ir līdzi pašiem, jo, kā jau minēju, lidojam bez pārsēšanās un krietni lētāk ir iečekot sporta bagāžu, nekā nomāt uz vietas.

GASTRO

Ja jau salas, tad kā gan bez vietējās virtuves baudīšanas. Jāpiebilst, ka mēs neēdam gaļu. Kanārijās tā nav pieņemts…  Paši kanārieši saka tā “Mēs gaļu neēdam, mēs to RIJAM!” Nu jā- Carne fiesta, Garbanzas, Cabra, Callos, Asadura – viss par un ap gaļu un sautējumu/sacepumu veidā. Sātīgi un barojoši, bet noteikti ne diētiski... Par laimi, mums garšo zivis un ar tām te problēmu nav- daudz, dažādas un normālās cenās. Kaut gan jāsaka, ka Tenerifē pārtika ir kļuvusi krietni dārgāka kā gadus sešus atpakaļ un veikali nu jau cenu ziņā līdzinās Latvijai. Ja par bodēm, tad El Medano mūsu iecienītais veikals ir Super Dino – tāda vietējā Maxima. Tur bija vislielākā alus izvēle un gana labas svaigās zivis. Kas attiecas uz Āzijas virtuvi un vegānu štellēm, tad krietni švakāk. Tofu siers, cik bija, mēs pirmo divu nedēļu laikā izpirkām un vairāk šis neparādījās. Dārzeņu piedāvājums man šķiet, pat atsevišķos gadījumos dārgāks, nekā pie mums (jo tur es pieņemu ir patiešām grūti ko izaudzēt uz vietas un ievest ir dārgi).

p.s. Ja kāds ļoti sailgojas pēc mājām, tad salā atsevišķās pilsētās (bet ne El Medano) ir pieejama veikalu ķēde Kaļinka, kur tirgo preces no Krievijas un Austrumeiropas, ieskaitot Straupes biezpienu, Rīgas melno balzāmu un kaut kādus leišu šokolādes sieriņus.

KALNI

Otrs, pēc kā izvēlamies starpsezonu mītni, ir kalnu klātesamība. Tādu, lai var pačāpot pa šiem un dabu pabaudīt. Un Tenerifē kalnu takas i ne saskaitīt. Dažādas grūtības un sagatavotības pakāpes. Iepriekš esam kāpuši gan Teides virsotnē, esam bijuši Chineiro, Sombrero Tejina utt, bet šoreiz mūsu ceļi aizveda līdz ŪDENS GALERIJĀM. Ahā – re kur tauta dabū saldūdeni, ar ko laistīt savas PLATANOS plantācijas!

Varianti, kā dabūt saldūdeni Tenerifē, ir vairāki un viens no tiem- kalnos izkalti tuneļi (ūdens galerijas), kuri dažkārt sniedzoties pat līdz 6 km garumā. Reti, bet tomēr te līst lietus un it sevišķi kalnos. Tad nu caur zemi tas nonāk šajos tuneļos un tiek novadīts pa aizvēsturiskām akmens trubām no kalniem lejā uz laukiem.

Šoreiz mūsu ceļš no pilsētiņas Los Silos veda uz pamestu ciematu kalnos Moradas, tālāk uz ūdens galeriju Piedro de la Cochinas -> Cuevas Negras (ūdens tunelis, pa kuru gājām) un atpakaļ uz Los Silos. Nieka 14 km, kurus kopā norāpojām 5h47min. Tā kā šīs takas ir ziemeļu pusē, tad saule tik traki necepināja, bet siltākas jakas prasījās tikai pazemē -> 700 metri no treila bija jāpievārē, brienot pa vēsu ūdeni no potītēm līdz puslielam zem zemes, godbijīgi pieliecot galvu visvarenā kalna priekšā – tuneļa griesti bija diezgan zemi.

Par šo tuneli diezgan bēdīgs stāsts. Konkrētajā treilā, netālu atrodas divas ieejas pazemē: pirmā ieeja ūdens galerijā un otrā ieeja - ūdens novadīšanas tunelī, pa kuru līdām arī mēs. No tiem pirmais ir vairāk kā 2 km garš pazemes tunelis ūdens iegūšanai, otrs ir 700 metrus garš tunelis tā novadīšanai. Mēs bijām piegājuši kā pie viena tuneļa, tā otra un gājām caur otro…

2007.gadā jauno zinātnieku grupa devās ekspedīcijā. Kā par nelaimi, viņu gids šajā ekspedīcijas posmā nepiedalījās un tikai telefoniski apstāstīja, kur meklēt tuneli. Grupa, 30 cilvēku sastāvā, sajauca ieejas… Tie, kas laicīgi neattapa un nepagriezās atpakaļ, saindējās ar vulkāniskajām gāzēm pazemē un seši no viņiem turpat arī nomira. Kopš tā laika nelaimīgajai ūdens galerijai (tāpat arī citām) priekšā ir metāla restes, lai tur neviens nejauši neieklīstu.

Pa lielam šo treilu bez speciālām aplikācijām nav iespējams atrast – lai cik skaisti šeit ar norādēm ir apzīmēta katra šaurākā kalnu taka, kalnos augšā, lai atrastu tuneļus, vienā jaukā brīdī ir vienkārši jāielien briksnī (bez nekādiem apzīmējumiem). Tāpat arī, izlienot no tuneļa, nav norādes, uz kuru pusi un kāpēc jābrien.

Uz ūdens galerijām mūs aizveda mūsu draugi, kuri jau astoņus gadus priecājas par Tenerifes kalniem un ir mūsu uzticamie kāpšanas biedri!

Aprīkojums kāpšanai: krokši, ko bijām iemetuši somās, ļoti noderēja brišanai pa ūdeni un sasmērētās sviestmaizītes arī tikai nolocītas! Vienu brīdi prasījās arī jaciņas, bet to mums nebija…

Laiks ar pauzēm: gandrīz 6 h

Mūsu Spānijas draugi: www.exploradoresdetenerife.com

SĒRFINGS

Viens no iecienītiem sporta veidiem šajās pludmalēs(ne tikai El Medano)ir sērfings- viļņu dēlis. Arī pie mums pludmalē šis ir pieejams. Viļņi gan te nav pārāk lieli, taču mācībām ir ok. Dēļa noma maksā 10 eur/2h.

Īsumā, kā to lietu dara:

1.Vispirms vēlams krastā pamēģināt, ka tu uz tā dēļa gulēsi, kā airēsi, kā atspiedīsies uz dēļa un pieleksi kājās. Vai vēl labāk – klusu mājās uz terases šo visu noprovēt, spāņu kaimiņiem par izbrīnu.

2.Tālāk ejam iekšā ūdenī. Galvenais- dēlis nekad nedrīkst atrasties starp tevi un pretimnākošo vilni. Dēli stingri turam blakus un, kur dziļāks, guļamies un airējamies iekšā. Šitais viss ar to ieiešanu ūdenī ir traki grūti – tu, cilvēks, stumies uz priekšu (vieglāk ir ietnevis airēties), turi to dēli, tad uznāk liels vilnis, paceļ tevi ar visu dēli gaisā un blaukts- tu attopies turpat, kur biji sākumā- pie krasta. Un sāc visu no sākuma…

3.Kad beidzot esam tikuši pietiekami dziļi, metamies uz dēļa guļusuz vēdera un meklējam ĪSTO vilni. Foršivērot tos čilojošos sērferus - dziļi vai ne tik dziļi okeānā, guļ vai sēž uz dēļa, tusēun kaut ko gaida…

Visi viļņi neder. Vajag pietiekami lielu un tādu, kas taisās lūzt. Ja beidzot sagaidi, sāc no visas sirds airēties, lai uzņemtu ātrumu, PIRMS vilnis tevi uzķers. Ja ātrums būs pietiekams, tad vilnis tevi nesīs vēja (viļņa) ātrumā uz galotnes. Ja ātruma nebūs- vilnis tev aizslīdēs pa apakšu, pastums krasta virzienā, bet braukšanas nebūs.

Kas svarīgi: airēties tieši perpendikulāri vilnim. Ja būsi sagriezies sāniski pret vilni, vilnis tevi saķers un apmetīs otrādi. Un dabūsi ar dēli pa degunu. Ja būsi uzlīdis pārāk tuvu dēļa purngalam, ieraksies ūdenī un atkal dabūsi ar dēli pa degunu. Viss pēc pašu rūgtās pieredzes– rakstot šīs rindas taustu degunu – reāli sāp.

4.Kad vilnis tevi ir uzķēris, atliek ar rokām atspiesties pret dēli un veikli pielekt kājās un braukt. Kam nu sanāca, kam ne tik ļoti …

Nu un tad, kad visi 4 punkti kaut kā izpildīti, tad sākam visu no gala- stumjamies dziļumā, meklējam vilni, šļūcam krastā…

Viss super!

ANAGA - grūtākais kāpiens kalnos EVER

Salas ziemeļos ir Anagas kalnu masīvs – fantastiski mūžameži un neaizmirstamas ainavas. Kad pirms nedēļas uz turieni sataisījāmies pirmo reizi, kalnu masīvu klāja mākoņu grēdas un vietējie ieteica tur degunu nebāzt – būs auksts, lietus un nebūs redzamības. Tāpēc šajās brīvdienās, redzot brīnišķīgās laika prognozes, aši ieplānojām kāpienu Anagā. Pēc divu pieredzējušu vācu kalnos kāpēju sarakstītās grāmatas par kalnu maršrutiem Tenerifē, šis bija viens 12 skaistākajiem Tenerifes maršrutiem. Lieliski, uz priekšu! Tā, bruņojušies ar divām pudelēm ūdens, sviestmaizītēm un entuziasmu par skaistajiem skatiem, mēs plkst. 10.30 atstājam automašīnas mazā kalnu miestiņā Afur, lai dotos lejā uz pludmali, bet no tās augšā uz ciematu Taganana, savukārt no šī punkta atpakaļ uz Afur.

Lejā ripojam gana braši! Lai arī karstums nedaudz liek sevi manīt, grūti nav, jo taka vijas pa brikšņiem aizaugušu gravu un pirmo reizi mūsu vēsturē ieraugam īstu saldūdens grāvīti (kas šeit ir pilnīgi neticams skats). Skati patiešām iespaidīgi!

Okeāna pludmale akmeņaina un, ak vai, kāda vilšanās, nav īsti piemērota, lai nopeldētos. Jopcik- ko ta mēs tās peldbikses stiepām līdzi… Piesēžam uz saulē nokaitētajiem akmeņiem un atveram somas. Piepeši apkārt viss sakustas - no akmens spraugām uz mums paveras ašpadsmit kāras ačeles. Ķirzakas. Un ne jau Latvijas mazizmēra, bet tādas lielas, treknas un pat krāsainas. Sākumā nesapratām, ko grib. Ahā – ēst.

Velkam ārā ābolus un platanos un vērojam, kā šīs cīnās savā starpā par gardumiem. Jautri.

No pludmales beidzot jādodas uz Tagananu. Augšup. Plus 30 grādos. Nemaz negribas pat atcerēties to ceļu. Tajā vācu kāpēju grāmatiņā bija aprakstīts, ka ceļš ved augšup un lejup, ar skaistiem okeāna skatiem, taču cauri sviedru lāsēm to patiešām bija grūti saskatīt…

Ceļā sastopam vietējos medniekus, kas ar suņu bariem kalnos medī trušus. Viņiem tādas inčīgas kravas mašīnas ar būriem kravas kastes vietā – katrā no tādām ir vismaz 8 skaisti medību suņi.

Tagananā ieradāmies ap plkst 16.00. Izmirkuši sviedros, pārguruši, bez ūdens (kur uzpildīt ūdeni, atradām pirms paša ciemata).Turpat uz ielas saļimām vienīgajā miesta kafejnīcā, kuras nosaukums bija klaji ironisks - Las Nievas, kas tulkojumā nozīmē SNIEGI (starp citu – neadekvāti dārga, jo vienīgā). Kurš paēda, kurš iedzēra alu, bet  kopā vismaz stundu mēģinājām atgūt spēkus. Godīgi nezinu, kā būtu tikuši tālāk bez šīs pauzes.

Pēdējais posms: Taganana – Afur. Nežēlīgi stāvas ciemata ielas, kas pārtapa tikpat stāvās kalnu takās. Neslēpšu- divas reizes man kāpiena laikā reāli uznāca raudiens saprotot, cik tālu vēl ir līdz nākamajam civilizācijas punktam. Pēdējās stundas mēs dalījām pēdējos ūdens malkus un mūs izglāba ēna, jo saule jau aizlīda aiz kalniem. Galbeigās ap plkst.19 mēs beidzot tikām uz šosejas, pa kuru no rīta iebraucām ciematā. Saprotot, ka vēl vismaz 10 minūtes jāsoļo pa šoseju līdz mašīnai, meiteņu nervi neizturēja un mēs saļimām šosejas malā, gaidot glābēj-auto.

8 stundas (4 no tām tīrā kāpšana), 14 kilometri, 900 augstuma metri.

Piepildīta diena. Neatkārtojama. Grūta, bet skaista. Viennozīmīgi šis bija no tiem kāpieniem, ko mēs patiešām nekad neaizmirsīsim.

GASTRO2

Te ir daudz garšīgu ēdienu. Jau pieminētās kukurūzas arepas, kam klāt parasti pasniedz kolosālas mērcītes- Mojo picon rojo un Mojo verde, gan dažādas zivis, gliemeži, astoņkāji, tad sāļie kartupeļi “papas arrugadas” un saldie churrosi (mīklas strēmeles, vārītas eļļā un apbērtas ar pūdercukuru). Bet ir ‘pimiento de padron’ – mazi, zaļi pipariņi, kas pavisam vienkārši apcepti eļļā un apbērti ar rupjo jūras sāli. Es vienkārši ģībstu un katru dienu supermārketa pērku jaunu piccolo pimiento verde porciju. Trešdienas El Medano zemnieku tirdziņā izdevās nopirkt gan lētus (4 eur/1 kg), gan ļoti svaigus mazos pipariņus- pielādēju pilnu ledusskapi.

Par ēst gatavošanu- te ir švaki ar Āzijas virtuves sastāvdaļām, kas mūsu ģimenei tik pierasta lieta. Kariju paši atvedām līdzi, taču trakums ar rīsu etiķi. Mājās vārītus rīsus ēdam tikai marinētus suši ‘seasoning’, ko gatavojam paši rīsu etiķis+cukurs+sāls. Te ne rīsu etiķa, ne suši sīzoninga veikalā nav. Knapi atradām kaut ko līdzīgu sojas mērcei… Saprotot, ka labi nebūs, nācās eksperimentēt – uzkarsējam 2 daļas baltvīna etiķi (to te met pakaļ), pieberam 1 daļu cukura un ½ sāls un ‘vuaļa’ – rīsu mērce gatava! Un garšīga.

Mūsu draugi padalījās ar spāņu recepšu grāmatu, kurā aprakstītas viņu vietējās mērces. Nofočēju, iztulkoju, nesos uz bodi pēc sastāvdaļām. Nu traki labi ir zināt, ka kinzu viņi sauc par silantro (cilantro). Kad plauktos neatrodu meklēto, ķeru pie rokas vietējo – ah si, si, re kur esot cilantro! Yess, viss nepieciešamais pie manis, atrotu piedurknes un sāku maisīt slaveno Kanāriju salu zaļo mērci. Njā - labi, ka leduskapī bija veikala majonēze - kad manis samaisīto šķidro putriņu sajauca ar Hellmann, tad garša patiešām bija dievīga un pat līdzīga Mojo Verde!!!

Buen provecho!

GUAJARRA- KALNI-HAIKINGS

Brīvdienās veiksmīgi pakāpelējām Teides nacionālajā parkā- virsotnē Guajara

Tātad vien no augstākajām virsotnēm Tenerifē- Guajara (Guaharra). Guajara esot bijusi guanču princese, kas bija saderināta ar prince sazin kā tur viņu sauca. 14-15 gs spāņi karoja ar guančie. Pirmajā kaujā spāņus sakāva, bet pēc pāris mēnešiem spāņi savāca lielāku armiju un pieveica guančus. Kaujā Guajaras līgavainis gāja bojā. Pēc leģendas princese devās kalnos un noleca no klints, kurā mēs bijām uzkāpuši. Klinti nosauca viņas vārdā.

Pa lielam, ja tur ir kripata taisnības, tad visticamāk tie guanči bēga no spāņiem kalnos un tur arī gāja bojā, jo tā vienkārši sabēdāties un uztecēt kalnā, lai nolektu lejā … nu ir krietni vieglāki veidi, kā padarīt sev galu… Mēs no pēdējās stāvvietas kalnos – Parador, kāpām virsotnē apmēram 3,5 stundas un lejā apmēram 2. Bet katru gadu no Adejes tiek organizēts kāpiens pludmale->  Guajaras virsotne ->atpakaļ uz Adeje, kas kopā ir vairāk kā 12 stundas.

Guajaras kāpiens ir skaists, vidējas grūtības un piemērots visa ranga haikotājiem (ieskaitot iesācējus).

Ja Tev nepieciešama palīdzība, droši prasi mums detaļas::

• Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
• mob. 29511062